Dūmains pārpilnībā


Viskijs (Whisky vai Whiskey). Pašam vārdam jau ir dūmaina skaņa. Un tas iekvēlina asociācijas. Spontāni rodas attēli: dīvaini pagodu torņi- destilētavu vēsturiskie pieminekļi kalnienēs; īru ‘’pabi’’ pilnā rosībā; Kentuki zeltainie plašumi un tajos skrejošie zirgi. Katram, kurš nobauda viskiju, ir sava dārgumu lādīte ar atmiņu ainām, kas atgādina par aizraušanos un ceļojumu piedzīvojumiem. Jo viskijs- kā jau norāda divējādais oriģinālrakstības veids- nav standarta produkts. Gluži otrādi. Tieši dažādo izpausmju daudzveidība tam ir nodrošinājusi savu vietu stipro alkoholisko dzērienu pasaulē.

Īru un skotu ļaudīm patīk apcerēt drūmo pagātni- laiku, kad bezbailīgi mūki, kas brūvēja burvīgus eliksīrus destilācijas iekārtās, kuras tie bija atveduši līdzi no tālām zemēm, pievērsa ticībai viņu priekštečus. Lai arī vārds ‘’viskijs’’ sākotnēji nāca no nosaukuma ‘’dzīvības ūdens’’, vienīgā lieta, kas mūsdienu viskijam ir kopīga ar ar tā priekšteci, ir alkohola saturs.

Gadsimtiem senās saknes, protams veido stingru pamatu tā apbrīnojamai attīstībai, bet garšas ziņā mūsdienu versijām nav teju nekā kopīga ar to vēsturiskajiem priekšgājējiem. Jo tikai 1917. gadā Skotijā (vismaz oficiāli) ražošanas procesam tika pievienots papildelements, kas pilnīgi pārveidoja viskija garšu – ozolkoka muca. Protams, atsevišķi destilētāji Skotijā, Īrijā un Savienotajās Valstīs bija glabājuši savu graudu spirtu ozolkoka mucās, tādejādi konstatējot, ka šis process ievērojami uzlabo kvalitāti. Tomēr konsekventa nogatavināšana mucās galvenajos viskija reģionos ir 20.gadsimta sasniegums. Tikai tad dažādie viskiji ieguva aromātu daudzveidību, kas tos padara tik pievilcīgus, un iemantoja maigumu, kas padara tos tik baudāmus.

Tas, ko sākotnēji dzēra tradicionālajos viskija reģionos, bija neapstrādāts, stiprs graudu spirts – ja vien tas netika uzlabots ārstnieciskiem nolūkiem, pievienojot medu un augus. Tikai tad, kad destilētavu īpašnieki un alkohola tirgotāji pielika apņēmīgas pūles savaldīt tā mežonīgo un ugunīgo dabu, tika uzsākts ceļš globāliem panākumiem. Tas tika sasniegts ne tikai ar briedināšanu mucās, jo nozīmīgu ieguldījumu deva arī maisījumi. (vājāki un stiprāki spirtu sajaukumi, lai iegūtu harmonisku viskiju). Lai arī tie īpaši raksturīgi Skotijai ar tās daudzajām iesala un graudu destilētavām, apzīmējums ir tikpat piemērojams īru viskijam vai amerikāņu burbonam, pat ja destilētavas tur izmanto savus, lai arī atšķirīgus spirtus, un termins ‘’maisījums’’ nav tas, ko viņiem labpatīk dzirdēt.

Tādejādi tika radīti viskiji, kuri uzrunāja un joprojām uzrunā plašu auditoriju un tos bauda visdažādākajos veidos: tīrā veidā, ar ledu vai nedaudz ūdens, kokteiļos un siltajos dzērienos. Tie veido vairāk nekā 90% tirgus, un labākās markas parasti ir pilnīgi uzticams un augstas kvalitātes produkts.

Jādomā, ka šodien mēs būtu apmierināti ar jaukto (blended) un izturētu viskiju, ja 20. gadsimta septiņdesmitajos gados daļa patērētāju nenovērstos no brūnā alkohola, tā vietā izvēlētos balto. Tādejādi skotu ražotājiem palika daļa viņu nemaisītā iesala spirta. Tas deva aizrautīgajiem viskija cienītājiem iespēju no jauna atklāt sākotnējos visskijus. Jāatzīst, ka jau 1963.gadā Glenfiddich ražotnes pārstāvji nodemonstrēja, cik pievilcīgs var būt tīrs iesala viskijs, bet īsta izlaušanās notika astoņdesmito gadu beigās. Un kopš tā laika visa pasaule sajūsminās par bagātīgo iesala viskija dažādību. Ne tikai tas – iesala revolūcija atmodināja pilnīgi jaunu interesi par viskiju kā tādu. Tikai tad cilvēki sāka atklāt neparasto aromāta bagātību un nianses, kas raksturoja augstas kvalitātes viskijus. Kopš tā laika viskija un burbona ražotāji visā pasaulē pastāvīgi rada jaunus un fascinējošus stipros alkoholiskos dzērienus, un talantīgi destilētāji daudzajās viskija pasaules valstīs ir izcīnījuši sev ievērojamu vietu plašajā piedāvājumā.

Dalies: