Īpašam gadījumam- no senajām kultūrām līdz mūsdienām


Avots: Lielā bāra grāmata

Cilvēki allaž atraduši iemeslu iedzert kādu mēriņu. Senajās kultūrās- gan ēģiptiešiem, gan grieķiem vai senajām ģermāņu ciltīm- apreibināšanās ar alkoholu pavēra vārtus uz dievu valstību. Sīkāk neiztirzājot dzeršanas iemeslus, jāpiemin, ka noteicošais faktors vienmēr ir bijis tas, ka alkoholu lieto citu cilvēku sabiedrībā. Dzeršana vienatnē allaž uzskatīta par apšaubāmu nodarbi. Tā kā šim procesam ir sociāla nozīme, drīz vien tika radīti nosacījumi, kurš drīkst vai kuram pieklājas lietot alkoholu un ar ko kopā tas darāms.

Sākumā par apspriešanas vērtiem uzskatīja tikai alu, vīnu vai medalu. Stiprākus dzērienus, proti, pašbrūvēto alkoholu, sāka lietot tikai 18.gadsimtā. Tieši tad zemkopjiem radās paradums, sagaidot viesi, piedāvāt tam mēriņu pašbrūvētā ‘’uz veselību’’, jo ne tik sen degvīns tika uzskatīts par zālēm.

Ieražas mainījās 19.gadsimtā līdz ar ekonomikas uzplaukumu, industrializācijas rašanos un pilsētu izplešanos. Parādījās jaunas iespējas tirgoties ar dzērieniem, tika atvērti kafijas nami un krogi, viesu nami un bāri- vietas, kur cilvēki satikās, pavadīja laiku un arī kopīgi iemalkoja pa glāzei.

Vidusjūras zemēs visiecienītākais aperitīvs vēl aizvien ir patiss vai cits stiprais dzēriens ar anīsa garšu.

Vidusjūru reģiona valstīs, kur vīnu drīzāk uzskata par uzturlīdzekli, to vēl arvien dzer pie maltītes un ārpus ēdienreizēm pasniegt nav pieņemts. Kad cilvēki satiekas pirms pusdienām vai vakariņām, viņi iebauda aperitīvu. Šim nolūkam sāka pasniegt tādus dzērienus, kas tiešām rosina apetīti, satur hinīnu un citus ēstgribu veicinošus augus. Pat absints, kura garšu galvenokārt nosaka anīsa sēkliņas, tika izmantots tieši šim nolūkam.

Pirms un pēc maltītes

Tikko paradumi nostiprinājās, ražotāji sāka veidot īpaši konkrētiem gadījumiem paredzētus dzērienus vai pat šķirnes.

Mūsdienās visizplatītākā konkrētiem nolūkiem paredzētā dzērienu grupa ir aperitīvi, kas ieviesās, izplatoties Vidusjūras zemēs pastāvošajai ieražai pirms pusdienām vai vakariņām iegriezties vietējā bārā uz glāzīti godam nopelnītā dzēriena. To papildina visā pasaulē sastopamā tradīcija sākt ikvienu pulcēšanos, viesības vai svinības, kurās paredzēta maltīte, pasniedzot vienu vai pat vairākus dzērienus. Atkarībā no valsts, viesu statusa un alkoholisko dzērienu garšas prioritātēm šādos gadījumos vai nu kokteiļos, vai garajos dzērienos, vai tīrā veidā var pasniegt plašu alkoholisko dzērienu klāstu, piemēram heresu (šeriju), gaišo portvīnu, vermutu vai rūgto uzlējumu. Reizēm svinību ieskaņas dzērieni tiek baudīti pat divas stundas. Bāri, kuros pirms pusdienām iegriežas mazāk apmeklētāju, to piesaistei piedāvā tā dēvētās laimīgās stundas, kad cenas ir zemākas nekā parasti. Savukārt pēc maltītes, īpaši pēc vakariņām, parasti piedāvā klasiskus dzērienus, piemēram, didžestīvus, par kuriem izsenis zināms, ka tie veicina gremošanu. Tas ir īstais brīdis izciliem destilātiem, īpaši tiem, kas gadiem ilgi turēti ozolkoka mucās: konjakam, armanjakam, Heresas brendijam, kalvadosam vai citam izturētam ābolu vai plūmju degvīnam, kā arī izturētiem viskijiem, rumiem, madeirai, heresam (šerijam), taunijam vai banjulsam.

Kad iestājas nakts, pienācis laiks ne tikai pēcmaltītes kokteiļiem. Tad jādodas uz bāru, klubu vai deju zāli, kur gaida visa jaukto dzērienu dažādība.

Bārā iegriežas ne tikai, lai pēc darba ieņemtu kādu mēriņu- tā apmeklējums var būt daļa no vakara programmas (Eduards Manē. Bārs Foliberžērā, 1881-1882. Londona, Courtauld institūta galerija).

Kokteiļi jau izsenis kļuvuši par mākslas pasaules sastavdaļu (Skats no T.S Eljota lugas ‘’Kokteiļu vakars’’ pirmizrādes. Edinburga, 1949

Dalies: