Leģenda- Zigmunds Ivaņinoks (+Foto)


Interviju ar Zigmundu Ivaņinoku piedāvā žurnāls LETE. Autors: Ivo Kiršblats, Foto: Andris Barbāns.

Ejot pa Ģertrūdes ielu garām nelielām puspagraba telpām, jūtama tabakas smarža. Te jau gadiem saimnieko Zigmunds Ivaņinoks. Teju vai leģendārs bārmenis, viens no pirmajiem un pazīstamākajiem kokteiļu jaucējiem ne tikai Latvijā, jo Rīgas un Jūrmalas krogu augsto līmeni tolaik nesmādēja ne kompartijas funkcionāri, ne to laiku likumīgie zagļi vai bandīti no visas Padomju Savienības. Puķu tirgotāji, mediķi, kolhozu priekšnieki, estrādes mākslinieki – raibāku publiku grūti iedomāties. Viņi visi nāca un brauca pie Ziga, cilvēka, kuram piešķīra apbalvojumu par izcilu darbu.

Ikdiena sastāv no mazām lietām, kurām dažkārt pat nepievēršam uzmanību. Daudzi tā arī nodzīvo, palaiž garām desmitiem iespēju ko mainīt, atzīst Zigmunds Ivaņinoks, kurš savu dzīvi salīdzina ar pastaigu mežā. «Staigā, staigā savā nodabā, un tad pēkšņi parādās stars, kaut idejas līmenī. Tikai no paša ir atkarīgs, vai tu ieliksi kāju tajās durvīs un paskatīsies, kāda ir pasaule otrpus tām.

Par ceļu no bāra letes līdz cigāru pasaulei. Vēl strādāju Rīdzenē. Bārā pastāvīgs klients bija Norberts Klaucēns, toreizējais Latvijas goda konsuls Čikāgā, bieži nāca pēc pusdienām kafiju iedzert pie manis. Runājām, ka Rīgā viss ir labi, tikai nav īsti kur atnākt cigāru uzpīpēt. Viņš man sacīja, ka palīdzētu dabūt kontaktus, atrast īstos cilvēkus, negribi pamēģināt? Tā es sāku.»

Tātad tā nebija apzināta izvēle vai bērnības sapnis – kad izaugšu, tirgošu cigārus?
Manā dzīvē vispār nav bijuši nekādi mega plāni, arī tagad nav. Visas lietas pie manis ir atnākušas no malas, ja tā varētu teikt – no trešajām personām. Vienmēr kāds ko piedāvājis, acīmredzot izskatos pēc tāda, kuram varētu piedāvāt. Tā arī cigāri. Šodien nav cigāru laiks. Pārāk daudz aizliegumu. Jāskaita metri no pieturām, iestādēm. Tūlīt uz balkoniem aizliegs smēķēt. Bagāts ar šo rūpalu nepaliksi, jo mums uz abiem rokas pirkstiem var saskaitīt cilvēkus, kuri zina, ko kūpina, un viņiem ir tam laika.

Tā ir mūsdienu realitāte. Cilvēkiem nav laika baudīt. Paskaties, kas notiek saviesīgos pasākumos. Atnāk visi un sēž viedtālruņos, ik pa brīdim atkāpjas nost aprunāties. Nav laika cilvēkiem kafiju baudīt, cigārus, kvalitatīvu alkoholu. Dzīves ātrums ir nežēlīgs. Nepārmetu, ka laikmets ir slikts, tas jāpieņem, kāds tas ir. Arī ar dažādām dīvainībām. Mums ir ātrās ēdināšanas restorāni, vispār  mistiski izdomājumi. Kas tas ir, kā to tulkot, kāds var pateikt, kas tas šodien ir par «restorānu»?! Uz restorāniem kādreiz gāja labi pavadīt laiku. Eleganti sēdi pie galdiņa, dzērieni, uzkodas, estrādes mākslinieki, varietē vai tamlīdzīgi šovi. Tas bija teju vai piedzīvojums – aiziet uz restorānu.

Uzskati, ka bāru, restorānu vai izklaides vietu kultūra mums ir zudusi?
Kāpēc Latvijas oficianti un bārmeņi bija nepārspējami konkursos padomju laikos? Mums bija tradīcijas vēl no brīvvalsts laikiem. Mums nāca kustību konsultanti, mēs mācījāmies ar paplātēm staigāt, etiķeti. Visu laiku bijām sapucējušies, jo nevarēja ar saburzītu kreklu vai saņurcītām biksēm apkalpot klientus. Tagad nevienam tas vairs nav vajadzīgs. Laiki mainījušies. Primārās vajadzības nav mainījušās – ēst un dzert –, taču pats apkalpošanas process kļuvis nebaudāms.

Pirmais, ko es visos laikos esmu pieminējis, ir mans skolotājs Kārlis Bilders. Viņš bija braucis jūrā, redzējis pasauli. Krieviem bija divi lielie kruīzu kuģi, Puškins un Ļermontovs. Tie brauca pa visu pasauli, un Kārlis uz tiem tika strādāt. Zināja visus dzērienus, iemācījās tos jaukt kokteiļos. Tā bija neatsverama pieredze, kuru vajadzēja izmantot. Padomju laikos ieviest ko tādu striktajā sabiedriskās ēdināšanas sistēmā likās neprāts. Visu noteica 1956. gada standarti un tabulas. Noteikumi bija kā akmenī iecirsti. Šampanietis ar konjaku, melns uz balta, kalkulācijās uzrakstīts dzēriens, proporcijas, un viss.

Laikā, kad pūstošajā kapitālismā radītos kokteiļus neviens kārtīgs pilsonis nedzēra un liela daļa pat nezināja, tā laika Jūrmalas tirdzniecības pārvaldes priekšniecei Marinai Zatokai ar Kārli Bilderu izdevās tikt ārpus šiem te rāmjiem. Viņi divatā panāca, ka restorānos parādījās jaukti dzērieni. Bija cita krāsa, īpatnēja garša, tomēr, izdzērušam pāris glāžu, nebija uzreiz jānogāžas zemē. Jūrmalas bāru vienkārši gāza apkārt. Cilvēki sāka baudīt dzērienus ar dažādiem sīrupiem, citronu sulu. Apmeklētājiem sāka kļūt interesanti. Pieejamās draudzīgo ārvalstu filmās jau brīžiem varēja vērot dāmas un kungus, kuri sēž vasaras kafejnīcās un malko nenosakāmas izcelsmes dzērienus. Pateicoties Bilderam un Zatokai, tāda iespēja nu bija arī Jūrmalas bāru apmeklētājiem.

Grūti bija, ja es to spētu izstāstīt, cik grūti. Tagad ieej jebkurā ūķītī, brīvi par kapeikām nopērc citronu vai tomātu sulu. Nerunājot jau par ananasu dzērieniem un citām eksotiskām lietām. Toreiz citroni tirdzniecībā bija pieejami tikai divas reizes gadā. Ostā ienāca kuģis, un katrai tirdzniecības pārvaldei bija savas kvotas. Krogiem izdalīja citronus, lai varētu izmantot noformējumos, plānās šķēlītēs sagriezt un tā. Kā šodien atceros, ka mēs bijām dabūjuši laikam kastu piecpadsmit ar citroniem. Sēdējām naktī  bārā, ar sulu spiedi mocījāmies un pasterizējām sulu trīs litru burkās. Lielajās saldētavās glabājām, lai mums pusgadu pietiktu kokteiļiem. Citronu sulai bija zelta vērtība. Visiem rokas tulznās, bet tā mēs divas reizes gadā rullējām. Nebija grenadīna sīrupu, nekā tāda. Taisījām mājās no upenēm, mellenēm.

Kokteiļu dzeršanas mode vai kultūra mainījās samērā nesen, kad rūpnieciski sāka ražot džintonikus, skrūves un citus kokteiļus, ko par lētu naudu un ar maz grādiem pēkšņi varēja nopirkt uz katra stūra. Strādāt aiz bāra letes uz mirkli kļuva neinteresanti, jo klientam bārmeņu kokteiļu māksla vairs neinteresēja.

Tad arī izdomāji, ka lete vairs nav tavs aicinājums, un aizgāji prom?
Viens no iemesliem bija arī tas. Bet aizgāju es pašā pīķī. Biju pats, pats… gan ar sevi apmierināts, gan pieprasīts cilvēks bāru apritē. …Un labi, ka aizgāju, jo pēc tam būtu viss gājis tikai uz leju.

Tēlaini izsakoties, par to, ka esmu pīķī, man deva zināt Amerikas prezidents Bils Klintons. Mēs toreiz kalpojām Rīgas pilī. Kalpojām, gribu uzsvērt, jo bārmeņa profesija ir kalpošana pēc būtības. Manā karjerā ir tikai divi cilvēki, kurus es kā kalps atcerēšos visu savu mūžu. Dānijas karaliene un Amerikas prezidents.

Tas, kurš nav pie galda strādājis, nekad arī to nesapratīs un nenovērtēs. Klintons šajā ziņā ir unikāls. Viņš mani juta ar kādu septīto maņu. Toreiz pils zālē viņš tikās ar triju Baltijas valstu prezidentiem. Viss pēc grafika, nekāda stāvēšana vai čupošanās ap prezidentu nenotika, miesassargi, padomnieki, viss stingri pēc reglamenta. Ieej, noliec viņam glāzi ar dzērienu vai ēdienu, ārā aiz durvīm stāvēt uzreiz, un tā visu laiku iekšā un ārā. Mana problēma toreiz bija tulce. Tā sieviete bija prezidentam kā pielipusi, neatkāpās ne soli. Lai tiktu pie galda, man bija jācīnās ar viņu par savu brīvo telpu. Laika pārdomām nebija daudz. Piegāju ar savu šķīvi, no visa spēka uzkāpu uz sievietes kājas un brīdī, kad viņa izbrīnā atkāpās, iespraucos brīvajā vietā blakus prezidentam. Klintons tajā brīdī runājās ar prezidentiem, tomēr instinktīvi atliecās, palaida mani un pateica «paldies». Tas bija tikai viens vārds, bet tajā bija ielikts viss, ko kalps var vēlēties.

Aizgāju pēc banketa uz Rīdzeni. Piekusis, bet laimīgs. Ieslēdzu televizoru. Tur tiešraidē rādīja, kā Klintons kopā ar citiem noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Skatījos un domāju, ka darbs Rīgas pilī ar ASV prezidentu bija augstākais punkts manā karjerā, augstāk vairs nevar. Tad arī sapratu, ka ir laiks aiziet. Nebija ne atgriešanās, ne sirdsapziņas pārmetumu. Es to izdarīju, šis dzīves periods ir beidzies, un miers. Tas izklausās klišejiski, bet man ir laiks saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Laiks atdot atpakaļ viņiem to, ko lielā mērā biju palaidis garām, strādājot aiz letes. Tas ir svarīgi.

Dalies: